Smiltenes novada Tūrisma informācijas centrs, aicina ikvienu iepazīt mītiskās pilis, muižas un baznīcas Smiltenes novadā! Senie stāsti un skaistās vietas Jūs pārsteigs ar neparastām sajūtām! Iepazīsti, cik burvīgas ir pilis, baznīcas un muižas!
Par Smiltenes baznīcu ir daudz teikas un nostāsti. Senos laikos bijis paradums jaunieceļamās baznīcas mūrī iemūrēt kādu bērnu, kas glabātu baznīcas atslēgas. Tādēļ arī ceļot Smiltenes baznīcu, saukuši apkārtnes bērnus, lai izvēlētos, kurus ziedot dievnamam. Jautājuši bērniem, kurš grib glabāt baznīcas atslēgas, bet bērni cits caur citu klieguši: “Es! Es!” Tad nolēmuši, lai Dievs pats izšķir, kurš bērns viņam labāk patīk. Bērniem likuši skriet ap baznīcu. Kurš pirmais apskries, tas dabūs baznīcas atslēgas. Kā pirmā pieskrējusi maza meitenīte. Viņu tad arī iemūrējuši baznīcas mūrī. Pusnaktī, ejot gar baznīcas sētu, uz baznīcas trepēm gājēji redzot meitenīti stāvam baltā kleitiņā ar lielu atslēgu rokā.”
Reiz Smiltenes Kubliņa krogā ieradies tāds reizotājs. Tas zinājis daudz nostāstus par Smilteni un it sevišķi par pašu Smiltenes muižu. Viņš stāstījis, ka viņam esot tādi vārdi, ar kuru palīdzību viņš varot ieiet zem apakšzemes pils, kas atrodoties zem pilskalna. Gatartas muižā novēroti neizskaidrojami, mistiski notikumi. Ir dzirdētas balsis un saucieni. Īpaši vakaros dzirdami soļi. Uz vienām muižas kāpnēm redzamas suņa pēdas, kas gan pārbūvētas padomju laikos. Varētu domāt, ka laikā, kad kāpnes uzbūvētas, tām pāri pārskrējis suns, atstājot pēdas. Taču neparastākais, ka tās iespējams nomazgāt, bet pēc neilga laika tās parādās no jauna. Aumeisteru muižā ir nostāsti par pils ērmiem un leģenda par Balto dāmu.
Zem Raunas pils drupām esot kāds liels, liels pagrabs, kurā atrodoties liela kaste. Uz kastes esot kāds dobulītis, kurā sēžot liels, melns runcis ar ugunīgām acīm. Stāsta, ka tur neviens cilvēks nevarot ieiet, no runča nepamanīts. Ja runcis kādu pamanot, viņš tūlīt spļaujot uguni.
Raunas baznīcu strādnieki nekādi nevarējuši uzbūvēt. Ko pa dienu uzbūvējuši, to pa nakti nezin kas nojaucis. Gan svētījuši mācītāji, gan būruši burvji, bet neko nevarējuši izdarīt. Beigās kāds devis padomu, lai vaicājot pa visu draudzi, kas vēlētos glabāt baznīcas atslēgas un, kurš nu tās apņemoties glabāt, tad to lai iemūrējot baznīcā. Pieteikusies kāda meita. To meitu tūliņ iemūrējuši dzīvu vienā baznīcas stūrī kādā mazā istabiņā. No tās reizes vairs neticis jaukts naktī nost, ko pa dienu uzmūrējuši.
Par Mēra pili, kāda teika stāsta, ka pilī dzīvojis agrāk kāds kungs. Tam kungam bijusi istabas meita. Kura gulējusi viena pate savā istabā. Nakti ap pulkstens divpadsmitiem viņa dzird, ka viena bufete krāmē traukus no skapja ārā. Viņa ļoti sabijusies, bet nedrīkstēsi [nedrīkstējusi] kliegt. Dzird kad slēdz viņas istabas durvis un ienāk iekšā, ka kājas vien knakš. Viņa sākusi kliegt. Sanākuši visi cilvēki, kas bijuši pilī. Un neviens neko neatradis. Tikai bufetes skapja durvis atvērtas. Cita teika vēsta, ka vecos laikos Mēru muižā dzīvojusi traki nejauka lielmāte. Viņa nerrojusi savas dienestmeitas, un tām nebijis nekāda gala.
Blomes pilij ir savs spoks – baltais zirgs. Tiek stāstīti nostāsti par to, ka no muižas dārza dīķa ap divpadsmitiem naktī izbraucot skaistas karietes, kuras piestājot pie pils durvīm. No karietēm izkāpjot kungi un dāmas un ejot pilī dancot. Dancošana ilgstot kādu stundu. Tad atkal visi kāpjot karietēs un braucot atpakaļ ezerā.
Pie Gaujienas pils mūrēšanas esot visi apkārtnes ļaudis sadzīti pie darba. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo, ko pa dienu uzcēluši, tas nakti ticis nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījies, ka brālis ar māsu, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas šo brīnuma darbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemūrēt. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobjā rūkšana.
Zvārtavas pils tuvumā dzīvojošie ļaudis zinot stāstīt, ka te reiz vienā telpā nakšņojušas meitenes, bet blakus istabā izvietoti kareivji. Šeit mitinoties nelaimīgais karavīrs, ik pa laikam naktī uzspēlēdams klavieres un, jo īpaši biedēdams meitenes.
Lasot teikas un nostāstus ir iespēja ieinteresēties par to, kā šīs senās vietas radušās, no kā cēlušies to nosaukumi, kas tajās dzīvojis. Teikas un senie nostāsti mums liek novērtēt to, cik skaistas un īpašas šīs vietas ir šobrīd.
Informāciju sagatavoja:
Smiltenes novada Tūrisma informācijas centra
tūrisma darba organizatore
Viktorija Babariko
